Budisms nav ticība, bet dzīves veids.

Budisti izvēlas paši kā dzīvot savu dzīvi. Viņus apvieno labestība un karmas likumi. Budisti tic reikarnācijai – pārdzimšanai. Budisms neaizliedz asins pārliešanu un orgānu transplantāciju. Ja mēs runājam par medicīnu. Budisti izvēlas paši. Galvenais  ir atvieglot cilvēku ciešanas un sāpes. Orgānu ziedošana pilnībā tiek atstāta indivīda ziņā. Nāve tiek uztverta kā nozīmīgs process, un pret mirušā ķermeni jāizturas ar cieņu. Tomēr nav nekādu likumu, kas noteiktu, ka ķermenis jāapglabā neskarts, attiecīgi ari tranplantējamo orgānu izņemšana ir atļauta. Attieksme pret asins pārliešanu ir daudz iecietīgāka. Ja tas nepieciešams un cilvēks ir smaga stāvoklī, šo procedūru drīkst veikt. Gadījumos, kad cilvēks ir ļoti slims, viņam atļauts neievērot daudzus likumus. Tur pretīm Jehovas liecinieki  ir kategoriski pret asinspārliešanu, jo uzskata, ka Bībele to aizliedz. Pēc ticīgo vārdiem Jehova prasa, lai cilvēki izsargātos no asinīm. Tas nozīmē arī to, ka asinis nekāda veidā nedrīkst uzņemt ķermenī. Aizliegts cilvēkam pārliet arī viņa paša asinis. Musulmaņiem savs viedoklis. Fundamentuālie musulmaņi ir pret orgānu transplantāciju. Tiek sludināts uzskats, ka cilvēka ķermena mainīša  ir sātaniska attieksme, jo Allāhs radījis cilvēku kā mākslas darbu, kā perfekciju, tāpēc likt kaut ko klāt vai ņemt nost ir pret visvareno. Ar šo uzskatu arī tiek pamatots, kapēc organisms visbiežāk atgrūž transplantētos orgānus. Mazāk radikāli ticīgie gan šim viedoklim nepiekrīt.