Meitene – Sapņotāja !

Lietus lija lielām lāsēm. Vējš grabinājās gar loga rūtīm. Tālumā zibeņoja un dūca pērkons. Silti ir gulēt zem baltas , pūkainas segas . Sega , kā mākoņu guba apņem manus plecus. Ieaijā ! Un, Es lēni aizveru acu plakstus, iebrienu sapņu jūrā. Sapnis mani aizved pie Tevis. Un, Es ielūkojos Tavās acīs, kā dvēseles spogulī. Pabužinu Tavus matus ar pirkstu galiem maigi pieskaros Tavam vaigam.  Tu atplauksti smaidā un jautājoši lūkojies manī, klusi noskūpsti mani uz lūpām.  Es piekļaujos Tev cieši klāt, izjūtot Tavus sirds siltumu un dvēseles mieru. To visu labo , kas mājo Tevī un manī. Tik ļoti negribas mosties, mūžību gribas pavadīt sapņojot ar tevi kopā vien.