Esi pats sev Dievs, Skolotājs un Sargeņģelis.

Bieži domāju, kapēc nevaru sadzīvot ar savu iekšējo un ārējo pasauli? Kapēc ir tik smagi noskatīties uz cilvēkiem, kas tik ļoti nomākti par ikdienas, sadzīves rūpēm. Labam un pretimnākošam cilvēkam paliek smagi uz sirds. Grūti dzīvot ir šinī nesabalansētajā vidē. Brīžiem esmu uzņēmusies viņu dzīves problēmas uz sava kakla ka milzīgu nastu. Viņi nav  lūguši palīdzību, bet Es pēc dabas esmu altruiste. Neprotu savāgāk dzīvot. Cilvēkiem šķiet, ka paši ir pietiekoši gudri un zinoši. Nedod Dievs, mācīt kādu dzīvot. To neieteiktu darīt nevienam. Vari  sniegt padomu bet nepāraudzināt. To lābāk nedarīt jo, cilvēkam  jāpieņem risinājums un galīgais lēmums. Domāju, kapēc pret mani sveši, nezināmi cilvēki izturas tik jauki un pretīmnākoši? Vienalga kur es dotos un ceļotu. Tad sapratu, ka pati esmu atvērta pozitīva personība. Un, tā ir atslēga uz šo noslēpumu. Pati esmu kā Enģelis. Kurš mēģina sniegt sirds gaišumu un kādu nomierinošu vārdu. Un cilvēks jau pats ir sev Dievs, skolotājs un sargenģelis. Arī Enģeļi kādreiz nogurst. Enģelim nepieciešams līdzās Savs Enģelis. Gribās izplest spārnus un lidot. Gribās paļauties un atviegloti uzelpot. Gribās vienkārši aizvērt acis, ieelpot gaisu un just siltumu ķermenī. Vieglu siltumu, kurš sildītu no iekšienes. To sauc par Dvēseles mieru. To laikam katrs meklē. Bet, katram cilvēkam protams ir savs ceļs jānoiet. Novēlu mums katram atrast , drošības, harmonijas sajūtu un lai viņa nepazūd. Ir tik labi paturēt, kaut ko labu vienmēr var paturēt, paturēt pēc iespējas ilgāku laiku. Kādu brīdi noteikti tas ir iespējams. Un, ja paliek par smagu vienkārši atlaist. Jo katra diena sākas no jauna un ienes mūsu dzīve ko jaunu, negaidītu. Arī gaidīšanas procesā ir zināms prieks. Jebkurš process ir vienkārši jāpieņem bez bailēm par nākotni.