Joki, humors! Prasme pasmieties par labu joku, anekdoti.

Satiekoties ar dažādiem cilvēkiem sāku saprast, ka katram ir sava uztvere par joku. Priekštats par anekdotes stāstīšanu . Tu vari izstāstīt joku, kas Tev pašam liekas smieklīgs, bet klausītājam ne tik ļoti. Citi vispār šo joku nesaprot. Ir tādi, kas smejas pienākuma vai pieklājības pēc. Paliekot vecākam, cilvēks vairs nespēj izstāstīt anekdoti. Bet, kapēc? Kas ir mainījies? Vai dzīves pieredze un rutīna iespaudo cilvēka uztveri un attieksmi?  Vairs negribas smieties. Vai tās ir bailes tikt izsmietam. Kas ir tas, ka mēs vairs nevēlamies vai neprotam jokot? Vai mēs baidamies būt nesaprasti ? Stāstot joku vai anekdoti var ļoti labi iepazīt cilvēkus. Cilvēka rakstura īpašības. Pastāv sekli joki, joki ar dziļu domu, abstrakti, vulgāri, divdomīgi, seksuāla rakstura. Katram jokam ir sava publika. Gaumes dažādas. Stāstot anekdoti svešā kompānijā jārēķinās ar to, ka ne vienmēr sapratīs Tavus jokus visi dalībnieki. Cilvēku klausīšanās maniere un reakcija ir dažāda. Viens pārtrauc stāstnieku, otrs grib izstāstīt pats. Trešais smejas vēl nedzirdot joku. Ir arī tādi, kas paši sacer jokus uz līdzenas vietas un paši par to smejas. Protams, ka labs joks saliedē un apvieno visu jautro kolektīvu. Secinājums viens. Izstāstot labu joku, automātiski paliekam par kompānijas dvēseli. Otrs secinājums ne visi prot jokot. Dažiem labāk ir tikai klausīties.