Klusums ar mīlestības smaržu.

Smaržo pēc rīta kafijas un klusuma. Eva,  pievērusi acis snauduļoja. Caur pievērtajām skropstām, viņa vēroja dārzu, kokus, puķes. Viņa glāstija savas krūtis un tīksminājās par saviem krūšu galiem. Kuri piebrieda, kā dzērvenes pēc lietus. Vakar viņa ļāvās baudai. Viņa, smaidot atcerējās, vakardienu. Tas bija tik jauki atkal satikt viņu un visu izbaudīt no sākuma. Ļauties burvībai. Klausīties viņa balsī. Tik mīļi viņš čukstēja, nāc pie manis. Nāc , un paņēma viņu aiz rokas. Piekļāva sev cieši klāt. Siltums, maigums  apņēma, Evas trauslo, sievišķīgo, neaizsargāto augumu. Vai, es drīkstēju atteikt viņam? Vai, es drīkstēju atteikt , sev? Prāts nepakļāvās, dvēsele  dziedāja. Ķermenis baudīja. Viņš bija ar mani šo nakti. Tikai klusums atgādina par viņu…un rīta kafijas smarža.