ENĢEĻA roka uz pulsa.

Klusums pārkliedza skaņu, Tas smacēja.Tumsa smacēja. Tumsa koda manos acu ābolos. Žilbināja… Tik asas sāpes. Acis nogurušas, noņemšu brilles. Aizvēršu acu plakstus. Klausīšos tumsu, ieturēšu elpu un klausīšos kā sirds pukst. Tas ir apmāns, sirds pukstus nevar dzirdēt..Var dzirdēt zvanu, pulksteni, soļus..suņa rejas. Atmiņa saka, ka tev vai man ir sirds. Drīzāk uzliekam roku uz sirds., uz pulsa. Un tad es saprotu, ka tava roka ir uz pulsa..,es dzīvoju šim mirklim,.jūtu sāpes, dienas gaismu un redzu klusumu, kas tik asi reaģē uz visu..tik mīļu, tik gaišu, tik siltu. Un man tik ļoti ir bail pazaudēt visu..Visu, kas tik ilgi ir lolots un mīlēts.. Pazaudēt,  iekšējo bērnu…varavīksni, zvaigznes un mākoņu pilis.  Un,..  tad  klusumu pārtrauc soļi, un caur sienu es jūtu..tavu pulsu un elpu. Tu esi tik tuvu, bet tai pašā laikā nesaprotami, tālu..Es aizturu elpu, bet dzirdu savu pulsu, kas pulsē manā galvā ..Vai Tu tur , esi ? Elizabet !..Sauca viņš. Atver, atver..Es tik ļoti daudz gribu teikt..Bet, baidos, ka tu nesapratīsi..es nespēju būt ar tevi. Es nespēju būt labs…Es neprotu mīlēt..Varu mīlēt tevi no attāluma, tavu pulsu, sirds ritmu. Bet ne tevi visu, jo mana sirds pieder man pašam..Es nespēju sevi lauzt, jo izsāpēts ir gana daudz. Tik ļoti man sāp, ka nespēju atrast sev attaisnojumu un mieru..Un miegā aizveru acis un atceros. Tas bija un būs, tikai ar mani tas paliks uz mūžu. Jo liekot roku uz sirds, bet varbūt uz tava pulsa? Mīļā Elizabet, tevi sildīs doma par mākoņiem, varavīksni un pulksteni, kas zvanīs no rīta. Mūs vienos atmiņas ko glabās mana sirds. Tavas acis , tu pati ,kā zvaigzne. Virs tevis būs mākoņi , debesis zilas, varavīksne un mūžības tilts. Es būšu tev blakus..sargāšu tevi ..visur un vienmēr..no sirds.