Lesbisms ir iedzimtība vai izlaidība?

Lesbisms – (lat. amor lesbicus)  – dzimumtieksme sievietei uz sievieti, sieviešu homoseksuālisms. Lesbisms pazīstams kopš sirmas senatnes. Nosaukums cēlies no Lesbas salas Grieķijā, kur 7. gs. pirms Kr. dzīvoja dzejniece Sapfo un pulcēja ap sevi dižciltīgu dzimtu meitenes. Lesbismam ir visai plašs izpausmju diapazons; no seksuāliem glāstiem un skūpstiem līdz kopīgai masturbācijai, kunilingam un manipulācijām ar mākslīgu dzimumlocekli. Partneres parasti tiek dalītas aktīvajās, kas tēlo” vīra ” lomu, un pasīvajās ” sievas ” lomas tēlotājās, kaut gan periodiski iespējama lomu maiņa. Lesbisms izplatīts diezgan plaši; daži pētījumi liecina, ka apmēram 6 procenti sieviešu ir pilnīgas homoseksuālistes, bet 27 procenti kaut reizi dzīvē stājušās dzimumkontaktā ar citu sievieti. Līdz ar to varam teikt, ka tā nav iedzimstība. Psiholoģiska nosliece uz savu dzimumu. Jau no agra vecuma vēroja nosliece uz zēnu sabiedrību, apģērbu un spēlēm. Viņu uzvedība atšķirās. Lesbietes var saistīt dziļas jūtas, kas partneres neuzticības gadījumā var izraisīt traģēdiju, pašnāvību vai slepkavību greizsirdības dēļ. Pirmie kontakti meiteņu starpā sākas skolas laikā. Internāt skolās, pamatskolās. Kad, meitenes pusaudzes paliek vienas bez vecāku uzraudzības. Meitenes iepazīsts savu ķermeni un seksualitāti būdamas pusaudzes. Lesbisms var būt īslaicīga rotaļa gan arī dzīves veids visam mūžam. Viendzimumu laulības un bērnu adaptācija ir likumīgas. Visiem ir tiesības dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un būt laimīgiem.