English
РусскийEnģelītis sēdēja uz mākoņa malas. Rokā viņš turēja zelta makšķeri. Garlaicības nomākts, makšķerēja zvaigznes un nelielus akmentiņus. Zvaigznes lika zvaigžņu tikliņā. Akmeņus vienkārši svieda pa gaisu. Skaļi smējās. Viņam patika dauzīties. Un, kad tīkliņš ar zvaigznēm bija pilns līdz malām, viņs to vienkārši izbēra. Nolija zvaigžņu lietus. Enģelītis priecājās par savām blēņām. Jo viņs nojauta, ka kaut kur lejā uz zemes. Cilvēki gaida, ka kritīs zvaigzne.., nolīs zvaigžņu lietus. Cilvēki vēlas ieraudzīt krītošu zvaigzni. Krītoša zvaigzne sola cerību un laimi. Bērnu nākšanu pasaulē , un cilvēku aiziešanu viņsaulē. Enģelītis zināja, ka viņš ir tas Blēņdaris. Tas viņu darīja patiesi laimīgu, viņa blēņas darīja viņu laimīgu. Viņš smējās, turpināja ķert zvaigznes, mest akmentiņus un likt zvaigznes, zvaigžņu tīkliņā. Tā viņš rotaļājās augām dienām. Svaidīja zvaigznes, slidinājās pa varavīksnes kalniņiem un lēkāja pa gubu mākoņiem. Līdz nesatika pieaugušu Enģeli. Enģeli Svešinieku. Šim enģelim bija tikai viens spārns. Un, viņš vairs nespēja lidot. Kas notika jautāja Enģelītis? Es zaudēju savu spārnu. Klusi noteica Enģelis Svešinieks. Vai izstāstīsi? Tincināja Enģelītis. Varbūt izstāstīšu bet, ne šodien. Bet kad? Kad , es gribēšu. Bet, kad Tu gribēsi jautāja Enģelītis. Tad, kad Tu beigsi kaisīt akmeņus un zvaigznes. Nē to es nevaru. Nosmīnēja Enģelītis.Tad kādēļ no manis prasi? Es izstāstīšu kad būšu gatavs. Tad Enģelītis palūkojās uz Svešinieku, pasmaidīja un teica. Es gaidīšu, gan Tu būsi kādu dienu gatavs. Noberot sauju ar zvaigznēm, smaidot piebilda viņs. Ar lielu nepacietību, gaidīšu. Es noteikti gribu dzirdēt ko nezināmu un neparastu. Tā viņi abi palika sēdēt uz mākoņa malas. Viens ar cerību, otrs ar pārdomām. Abiem viņiem bija labi sēžot blakus. Jo, viņi bija kopā. Varēja sēdēt uz mākoņu un makšķerēt zvaigznes, likt tās zvagžņu tīkliņā un vienkārši klusēt. Katram no mums ir nācies kaut reizi redzēt krītošu zvaigzni. Tagad Tu zini, tas nav vienkārši tāpat vien. Tur rotaļājas Enģelītis… Pagāja diezgan ilgs laiks. Enģelis Svešinieks pagrieza galvu, nopūtas un teica, es esmu gatavs. Kam gatavs? Gatavs runāt ar Tevi. Stāstīt savu stāstu. Vai patiesi? Prieka un pārsteiguma dzirksts ieskanējas Enģelīša balsī. Tu uzticēsi man savu stāstu, noslēpumu, kuru neesi stāstījis nevienam. Enģelītis iekārtojās ērtāk uz mākoņa malas, paņēma spilventiņu , cukurvati. Ielēja zaļo tēju. Un ar lielu nepacietību, degsmi teica, Es klausos. Stāsti !! stāsti ! Lūdzu stāsti. Enģelis Svešinieks nosēdās blakus, turot rokās mazu zvaigžņu podziņu, iesāka stāstīt savu stāstu. Es agrāk nebiju Enģelis. Kas Tu biji? Brīnijās Enģelītis… Es biju Cilvēks. Cilvēks? Iesmējās Enģelītis. Tad apklusa, jo saprata, ka Svešinieks stāsta patiesību. Es dzīvoju uz planētas Zeme. Es biju Mirstīgs, kā jau visi cilvēki. Un, bieži lūkojos debesīs, zvaigznēs, daudz domāju, kāds neaizsniedzams skaistums. Cik jauki būtu lidot, un būt tur augšā, izbaudīt klusumu, mieru. Bet, tagad nemaz nezinu. Nezinu, ko īsti vēlos. Tu nēesi Laimīgs? Jautāja Enģelītis.. Es nezinu, Es tikai vienreiz sapratu, kas ir laime. Es satiku viņu. Viņa stāvēja upes krastā. Pilnīgi kaila, nosalusi un raudoša. Un mana balss un sirds aizlūza no žēluma Es stāvēju, nespēju pieiet pie viņas, apskaut, noslaucit asaras. Pacelt uz rokām, un nest viņas smagumu, ciešanas. Nest viņu pāri upei, mierināt un skūpstīt.. Nespēju.. Man pietrūka spēka. Kas viņa bija tāda? Jautāja Enģelītis…Kas? Paskatoties uz Tevi..Izskatās, esi gana spēcīgs. Neticīgi, noteica Enģelītis..Patiesībā man pietrūka drosmes. Noteica klusi..Enģelis. Es baidījos , ka viņa nesapratīs mani. Ka smiesies par mani. Kas viņa bija ..Kas? Viņa bija Mūza.. Mana Mūza. Es viņai ļāvu iet ,nepieskatīju viņa lēni iebrida upē.. Un vairs neatgriezās. Kā tā brīnījās Engelītis.. Es pats nezinu noteica Enģelis…Skumji.. Es tad metos viņu glābt, bet viņas vairs nekur nebija. ūdens viss apkārt, tumsa un tukšums. Tik sirds man sitās strauji. Vienīgi ko spēju. Skaļi kliedzot lūgt debesis. Atgriez viņu. Atgriez meiteni – Mūzu.. Manu Mūzu. Tu kliedzi? Tu viņu sauci..atpakaļ? Jautāja Enģelītis. Es lūdzu Dieviem. Visiem Debesu spēkiem. Ka esmu gatavs upurēt Sevi. Lai tik viņa dzīvotu. Esmu gatavs upurēt Sevi; Nespēju piedot Sev, ka ļāvu viņai iebrist upē. Enģelis Svešinieks palūkojās uz savu vienu spārnu, un teica. Tagad es esmu šeit, bet viņa tur lejā uz zemes. Bet, es nekad nelidošu, kā citi Enģeļi. Nekad!! Jo atdevu daļu no Sevis.. Atdevu labprātīgi. Lai viņa atmostos, noslaucītu asaras un dzīvotu. Atdevu lai viņu glābtu. Cik jauki noteica Enģelītis..Ne katrs cilvēks ir spējīgs uz ko tādu. Uz ko spējīgs? Izbrīnīti pajautāja Svešinieks.. Spējīgs atdot daļu no Sevis. Noteica Enģelītis. Vienkārši tāpat vien. Laikam gan noteica Enģelis. Klusi nopūtās.,pasmaidīja. Man tas nekad nebija ienācis prātā. Es domāju, ka katrs cilvēks ir spējīgs paveikt ko lielu cita labā. Ne katrs noteica Enģelītis. Kurš katrs cilvēks nevar kļūt par Enģeli. Jā.. noteica Enģelis Svešinieks. Sanāk, ka satiekot Mūzu, es izglābu pats Sevi. Tā sanāk, noteica Enģelītis. Tā viņi sēdēja lūkojās viens uz otru un saprata, ka nekas nenotiek tāpat vien. Kam lemts būt par Enģeli, noteikti viņš par tādu kļūst.. Tas ir neizbēgami. Tur darbojas visuma likums. Es nekad nelidošu, bet tas nekas nodomāja viņi abi. Ne vienmēr vajag lidot. Un, ne visi Enģeļi lido. Var vienkārši makšķerēt zvaigznes, sapņots, sēdēt mākonī,kādu pieskatīt lūkojoties no augšas. Un dāvāt kādam zvaigžņu lietu, krītošu zvaigzni. Justies gandarītam vienkārši tāpat arī neko nedarot. Tāpat vien, smaidot nodomāja Abi.
